Fizioterapija

 

Fizioterapeits izvērtē cilvēka fizisko funkcionālo stāvokli, analizē tā ietekmi uz cilvēka ikdienas aktivitātēm (t.sk., darbu) un saistību ar pašsajūtu (piem., sāpēm). Pēc rūpīgas pacienta izmeklēšanas un izvērtēšanas, sadarbībā ar pacientu tiek izvirzīti terapeitiskie mērķi un izvēlētas atbilstošas terapijas metodes.

Ārstēšanas procesā fizioterapeits izmanto gan aktīvas, gan pasīvas terapijas metodes. Svarīgs veiksmīgas fizioterapijas priekšnosacījums ir aktīva pacienta iesaistīšanās ārstēšanās procesā. Fizioterapeita izrakstītās „zāles” nevar ieiet un nopirkt aptiekā, iedzert un nolikt plauktiņā. Fizioterapeita receptē iespējams būs gan konkrēti aktīvi vingrojumi, kuri būs jāveic pašam, gan atpūtas minūtes ar relaksācijas tehnikām pēc saspringtas darba dienas, gan pastaigas svaigā gaisā noteiktā tempā un pulsa frekvencē. Kā galvenās fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes var minēt: terapeitiskie vingrinājumi (gan aktīvi, gan pasīvi; ar dažādu mērķi (piem., muskuļu funkciju uzlabošanai, elpošanas funkciju uzlabošanai, ķermeņa izjūtas veicināšanai), ar un bez dažādiem rīkiem), līdzsvara un koordinācijas treniņš, relaksācijas tehnikas, mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizācija u.c.

Fizioterapijas metodes efektīvi spēj novērst vai mazināt tādas problēmas kā: kustību traucējumi, sāpes, tūska, samazināta slodzes izturība un citas.

Fizioterapeits var palīdzēt:

  • pie dažādām kaulu, locītavu un muskuļu saslimšanām;
  • atveseļošanās posmā pēc traumām;
  • stājas izvērtēšanā bērniem/pusaudžiem;
  • pie nervu sistēmas saslimšanām un traumām;
  • pie sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanām;
  • pie elpošanas sistēmas saslimšanām.

Fizioterapeita darbības lauks skar arī veselības veicināšanu, stiprināšanu un saslimšanu profilaksi. Pareizi piemeklētas un dozētas fiziskās aktivitātes ir būtiskas fizioterapijas metodes gan sirds un asinsvadu saslimšanu, gan aptaukošanās riska mazināšanā (profilaksē).